Par slēpni

Ir 19. maija pēcpusdiena. Sēžos mašīnā, lai stūrētu uz laukiem. Jāpalīdz mammai pie bitēm. Jānopļauj zālājs ap pirti, kas šajā siltajā un mitrajā laikā sazaļojis ne pa jokam. Bites šodien, bet pļaujas svētki rīt. Šonakt ir doma nakšņot slēpnī. Bet tā kā tas ir diezgan tuvu Gaujas laivotāju nometnei, tad pirms tam jādodas izlūkgājienā, lai pārliecinātos, ka tūristi vēl nav sabraukuši. Saģērbjos meža drānās. Kaklā binoklis, somā fotoaparāts. Dodos ceļā. Viss ir zaļš, pļavas dzelteni zaļas, jo visās malās zied pienenes. Pamales ir putnu koru pilnas. Šamejie dzied visās malās. Mežā zied cietās virzas un nārbuļi. Šodien bildēt nav prioritāte, tikai izlūkošana.
 
Esmu pie Gaujas. Tā rāmi čalo savā nodabā. Gar krastiem lidinās upes tilbītes. Ceru ieraudzīt kādu zivju dzenīti, bet pagaidām nekā. Salas malā sēž lielās gauras papus. Ilgi tas manis nebīstas, bet tad paceļas spārnos un laižas prom. Soļoju tālāk gar upi. Pa brītiņam pārvaru bebru sagāztos kokus. Tad sākas nosacīts stāvkrasts, un jādodas iekš meža, kur pa meža zvēru radīto taciņu tālāk uz priekšu. Nu jāšķērso maza upīte, kas ietek Gaujā. Nu tā vien nepilnu 2m plata, bet agri pavasarī ūdens var pacelties pa vairākiem metriem, un tad būtu labs laiciņš jāmeklē kāds pārkrituša koka veidots tilts, lai tiktu pāri. Patreiz, atliek vien divus soļus ieskrieties, un esi pāri. Soļoju tālāk.
 
Laivotāju nometne. Sākumā liekas, ka viss tukšs, bet te uzduros kūpošai ugunskura vietai, un aiz krūmiem atslieta laiva un izslieta telts. Ļauži laikam jau teltī. Soļoju garām. Pie sevis domāju, nez, ko šamejie tagad domā, dzirdot no telts kādus soļus laukā.
 
Nometnes tālākajā galā neviena nav, tas labi, varu iet mājās, lai sagatavotos nakšņošanai slēpnī. Atpakaļ dodos pa meža ceļu, kurš labu gabalu iet gar upīti, kuru pieminēju pirmīt. Upīte ir arī robeža pa kuru iet mūsu zemes robežlīnija.
 
Kāpiens kalnā, un esmu mājās. Iekurinu pirti, jo mājinieki vēlas iet karsēties. Tad krāmējos naktei un gatavoju ēst, ko ņemt līdzi. Nedaudz pēc 22 dodos atpakaļ uz slēpni. Šoreiz eju uz reiz pa taisno, pa ceļu. Mežā jau manāma tumsa. Bet zvērus nemana, tikai putni – tikai putni.
 
Ielienu slēpnī, un steidzīgi iekārtojos, lai pēc iespējas īsāks trokšņošanas brīdis. Vēl nedaudz pavēroju apkārtni, un tad putnu šūpuļdziesmu pavadījumā iemiegu. Naktē vien pāris reizes samostos, bet vienīgais ko piefiksēju ir kāda pūčveidīgā putna klaigas.
 
Ap 4 no rīta pamostos, un secinu, ka nu jau ir gana gaišs, lai varētu vērot, kas notiek ap slēpni. Bet briežu nav. Iekārtojos ērtāk un gaidu. Pa brīdim nedaudz iemiegu un samostos. Bet zvēru nav. Sāk pamosties dienas putni, un koris atkal pieņemas spēkā. Visās malās dzeguzes. Daudzbalsīga kūkošana. Bet zvēru nav. Ir diezgan dzestrs, pēc dienas +25. Patreiz kādi +5. Bet zvēru nav. Arī skaidrās debesis nemana, lai gan solīja. Tas nozīmē, ka tik ātri ar neiesils gaiss. Arī rīta krāsas izpaliek. Vien migla visu padara nedaudz mistiskāku. Ap 8 nolemju atkāpties. Pirms tam gan grasos apstaigāt tuvējo apkārtni – pļavas, kurās parasti brieži tika manīti, bet ne šodien. Slikti. Slikti, ka nevienas briežu darbības pēdas nemana. Tas vedina uz domu, ka brieži pārcēlušies uz citām vietām. Nav labi.
 
Sāk gribēties brokastis un kafija. Jādodas mājās. Mājās, bet ar tukšām rokām.