Burejas ekspedīcija: 2/3

Raksta titulfotogrāfijas autors: Raimonds Cibuļskis
 

Manas fotogrāfijas no šīs ekspedīcijas: Spied šeit

Tēva fotogrāfijas no pirmās Burejas ekspedīcijas 2006. gadā: Spied šeit

 
 
 
 

Turpinājums…
 
Izmesti zaļā Taigas meža pārklāja viducī, dodamies kalnu virzienā.
Turpmākās divas dienas sīki neaprakstīšu. Viena diena sastāvēja no pārgājiena: Kordons – Bāzes nometne – Kordons – Bāzes nometne un sastādīja ap 60 km, no kuriem ap 40 km tika veikti pilnā uzkabē. Iemesls šādai pastagai šurp un turp bija pavisam vienkāršs – mēs nebijām tik daudz cilvēku, lai visu paņemtu vienā reizē. Tad nu, vīrieši, gājām pakaļ atlikušajām mantām.
Jāpiemin, ka tēvam sākās zobu sāpes, apvienojumā ar lielo slodzi, tās sāka spiest uz sirdi, un tētis gribot negribot šīs divas dienas atguvās. Labi, ka no Latvijas bija paņemtas spēcīgas pretsāpju zāles.
 
Šajās divās dienās iepazināmies ar Bāzes nometnes apkārtni. Pati nometne sastāvēja no divām guļbaļķu ēkām, ja tā tās var nosaukt. No dzīvojamā namiņa (krieviski: зимовье) un no mazas “melnās” pirts. Namiņš bija metrus 5 garš un 3 plats. Iekšpusē izbūvētas divas platas lāvas un pa vidu starp tām galds. Mazs lodziņš gaismas ieplūšanai. Principā ļoti šaura un tumša ēka. To iedalīja mūsu ģimenei. Laimonis ar Raimondu izmitinājās teltī, kuru uzslēja tur pat blakus. Starp pirtiņu un namiņu atradās āra galds ar soliem un ugunskura vietu. Tā bija mūsu virtuve. Uz upi veda taciņa, un līdz tai bija kādi metri 40.
Šīs ēkas izbūvētas jau gana sen, un kalpojušas par mājvietu sakaru līnijas un “Cara ceļa” uzturētājiem. Jā, gar šo ceļu agrāk stiepās sakaru līnija. No tās palikuši tikai stabi, un pāris vietās arī metāla vadi, savu agrāko funkciju tā vairs nepilda.
 
Nometne atradās pašā upes ielejā. Šajos platuma grādos šādās upju ielejās ir gana daudz purvu. Tie gan savādākas uzbūves un ne tik lieli. Savukārt šajos purvainajos pleķīšos aug lācenes un dzērvenes. Tad nu vitamīnu uzņemšanai vajadzēja vien nedaudz pastaigāties ap nometni.
 
Otrajā dienā veicām mazu pastaigu pa “Cara ceļu”, līdz Burejas upei, līdz vietai, kur pēc nedēļas sāksies mūsu laivošanas daļa.
Atpūtas dienās laiks nomācās un ik pa laikam nedaudz lija lietus. Tāpēc uz pastaigām bija jāģērbjas tā lai neizmirktu. Dēļ pelēkuma, kas valdīja apkārt, arī fotografēt nebija lielas jēgas. Vien pāris bildes arhīvam.
Psiholoģiski gatavojos tālākajām dienām. Turpmākās 8 dienas būsim vispār bez sakariem. Jau patreiz esam 20 km no tuvākās rācijas, bet ar katru nākamo dienu attālināsimies, līdz būsim ap 70 km no rācijas. Tas ir attālums, kuru, šajos dabas apstākļos, dienas laikā nevar noiet. Tad nu ja kādam kas atgadīsies, līdz palīdzībai būs ilgi jāgaida.
Vēl šajā sezonā viens inspektors teju aizgāja pie Dieviem. Neraugoties uz to ka līdzi bija satelīta telefons. Izrādās šajos platuma grādos noķert sakarus ar satelītu ir gana problemātiski. Tad nu pagājušas vairākas stundas kamēr sazvanīti glābēji, kuri savukārt miglas dēļ arī uz reiz nevarēja lidot glābt cietušo. Cietušo kalnos ķēra bruka…
 
 

Somas sakrāmētas. Man uz pleciem tā pati 120 L mugursoma, savukārt uz somas muguras piestiprināta foto mugursoma. Copes lietas es līdzi nestiepšu. Copei nebūs nedz laika nedz enerģijas, uz tādiem attālumiem ik grams ir no svara. Līdzi pašas nepieciešamākās lietas, kā guļammais, telts paklājiņš, siltā jaka, jo dodamies kalnos, pārgājienu apavi, jo kājās garie gumijas zābaki. Arī pārtika katram iedalīta. Džekiem, protams, lielākais svars uz muguras. Manā somā arī pārītis gaļas konservu, ķelmēnu rupjmaize un iebiezinātā piena konservi. Ir smaga soma, pat ļoti smaga.
Pirms došanās vēl jāsagatavo gara koka kārts. Tā būs jāizmanto lielās straumes sišanai, brīžos, kad būs jāšķērso upe vai kāda tās pieteka.
Mēs dodamies līdz šim lielākajā manas dzīves pārgājienā.
 
Pirmie apm. 10 km būs nosacīti viegli, jo soļosim pa to pašu “Cara ceļu”, bet tad pie upes Bureika ietekas Kreisajā Burejā, “Cara ceļš” nogriezīsies mums nederīgā virzienā. Tur arī izbūvēts kontrolpunkts, kaut kas līdzīgs kordonam. Tā saka Laimonis. Tas būšot šodienas pusceļš…
Raitā solītī, rindā viens aiz otra, soļojam uz priekšu. Pa brīdim parādās skaidras debess pleķis, kas liek cerības, ka laiks noskaidrosies. Un ilgi nav jāgaida. Tas notiek diezgan strauji un pat negaidīti. Var nedaudz izģērbties, bet ne pārāk, jo odu ir vairāk kā gribētos. Nu, kā jau Sibīrijā.
Fotoaparāts iekārts kaklā, bet diez ko daudz nebildēju. Cīnos ar smago somu. Vairāk fotografēju atpūtas brīžos. Kādā skaistā upes līkumā ir viens no tādiem.
 
Pa ceļam jāšķērso palieli strauti. Agrāk pār tiem slējušies koka tilti, kuru paliekas joprojām var labi redzēt. Diezgan sirreāli skati. Skujkokiem noaugusi nogāze, pa kuru tek strauts un četru pāru koka stabi gaisā, kuru pakājēs izklājušās tilta virsmas atliekas. Mums gan jāuzloka gumijas zābaki un jābrien pa ūdeni. Laiks dara savu… Kopā būs trīs šādi pussabrukuši tilti.
Pa laikam ceļš iznāk atklātākā ainavā, tad var vērot pretējo kalnu grēdas un to virsotnes. Patreiz augstākās redzamās virsotnes ir virs 1600 m. To dienvidu nogāzes apaugušas lapeglēm. Vietām lapegles vijas akmeņu nogruvumiem.
Arī gar mūsu ceļu vietām vērojami akmens nogruvumi, jo ceļš izbūvēts uz kalnu nogāzes. Diezgan aprīnojami, ka tas joprojām ir tik labi saglabājies. Protams ar džipu to vairs nevar izbraukt, bet tomēr. Tas teju 2 m plats, un nekur nav aizaudzis ar kokiem. Iemesls kāpēc tas nav braucams – sabrukušie tilti un vietām strauti ceļu izskalojuši dziļām risām. Ceļš sastāv no vairākiem slāņiem, tas arī iemesls, tā neaizaugšanai ar kokiem. To sedz vien lakstaugi, vietām tikai sūnas vai ķērpji.
 
Nogurums aizvien vairāk liek par sevi manīt. Nav noiets vēl pusceļš, kad katra atpūtas reize ir kā Dieva dāvana. Nevaru sagaidīt, kad būsim pusceļā, tas vismaz būs psiholoģisks mierinājums un pusdienu pārtraukums reizē. Un kad ceļš sāk doties lejup, saprotu, ka vairs nav tālu.
 
Otrā pusē upei redzama, krūmājiem apaugusi, guļbaļķu ēka – kontrolpunkts jeb agrākais sakarnieku kordons. Mums jāpārvar straume, lai nokļūtu pāri. Pirmā Burejas upes šķērsošana. Laimonis iet pa priekšu, rādīdams kā tas pareizi jādara. Un visās vietās upe nemaz nav šķērsojama. Gumijas zābaki ir līdz gurniem, bet tik dziļi nemaz nedrīkst brist, savādāk ūdens straume nositīs no kājām nost. Šķērsojam upi, kur nav dziļāks par ceļgaliem. Bet arī šādā seklumā momentā var just upes spēku…
 
Pusdienu pārtraukums. Atpūta. Beidzot arī kādas sarunas, jo pēdējie divi/trīs km bija teju klusumā. Es labprāt tālāk ietu rīt, bet Laimonis uzstāj, ka nav laika te gulšņāt, ka jādodas tālāk, jo nu būs daudz lēnāka iešana, ceļš ir izbeidzies. Tas tālāk vijas gar upi Bureika. Pie pamestā kordona ir pamesta suņu būda un pamesta kara laiku metāla ķivere…
 
Paēduši. Nedaudz atguvuši dzīves prieku, brienam atpakaļ uz Burejas upes kreiso krastu. Es to izdaru pirmais, un gaidot pārējos, izmanto jau izdevību pagulēt uz liela akmens saules staros.
Sākotnēji domājam, ka varētu gar upi pa mežu iet. Bet pēc pirmajiem 100 m saprotam, ka tā nebūs aršana. Augsne te mīksta, līdzīgi kā purvos, un biezā slānī ar zilenājiem. Katrs solis iegrimst, un tad ar lielāku spēku kāja jāceļ laukā. Nomācoša sajūta.
Dodamies uz upes krastu. Mums par laimi ir gana zems upes līmenis. Izmantojam upes akmeņaino gultni. Rezultātā bieži jāšķērso upe no viena krasta uz otru. Vietām veicas un var iet pa pilnībā izžuvušu upes gultnes atvasi, kas pārplūst vien pie ļoti liela ūdens.
Komfortu samazina arī fakts, ka kājās ir klasiski Padomju laiku zvejnieku garie gumijas zābaki. Kājas beržas, un zole ļoti plāna, līdz ar to kājas atsitas pret akmeņiem un sāp.
Nu jau es bildēju tikai atpūtas brīžos, pārējā laikā fotoaparāts ir ielikts somā. Iešanas laikā teju neviens nerunā. Ir klusums, vien kalnu upes čalošana, vēja šaltis taigā. Te ir maz putnu, tikai retumis kādu bēdrozi vai riekstkodi var dzirdēt. No zīdītājiem tikai burundukus pa laikam redzam. Tie ļoti ziņkārīgi, bet tik pat ļoti tramīgi. Lai kā es gribu redzēt savvaļā lāci, tas nemaz nav tik viegli. Lāču pēdas gan redzam ļoti bieži un gana svaigas. Dokumentālajās filmās mēdz pārspīlēt par savvaļas zvēriem, ka tiem viegli uzskriet utt. Pat lācis ļoti baidās no nezināmām smakām, un šādā nekurienē cilvēks ir viena no tādām smakām. Turklāt, brūnajiem lāčiem ir ļoti vāja redze, ko gan nevar attiecināt uz ožu un dzirdi…
 
Sāk jau krēslot. Jāsāk domāt par nakšņošanas vietu. Nu jau esmu tik pārguris, ka pat ar sevi vairs nesarunājos. Nav ne iztēles, ne domu, ne kā, galvā tukšums – autopilots. Pat atpūtas brīžos maz sarunājamies. Un bildēs vērojamas drūmas sejas.
 
Laimonis saka, ka šeit šķērsosim upi un tad metam mieru. Esam gan nogājuši nedaudz mazāk kā plānots, tāpēc rīt būs vairāk kā plānots. Pārbridis pāri upei metu somu zemē un esmu patīkami atvieglots. Gluži atgulties ar nevar, jo jārūpē malka ugunskuram – siltumam, ēdienam un dūmiem pret odiem.
Atrodam skrajāku meža pleķīti, kur izbūvēt teltis. Esam dziļāk kalnos, un nu, kad saule aiz kalniem aizgājusi, paliek strauji vēsāks. Ugunskuru iekuram uz akmeņainās upes gultnes koku sanesumu tuvumā. Koku sanesumi saulainajā laikā izkaltuši, un sausā malka ir rokas stiepiena attālumā.
Vakariņās roltona zupiņa un bļodiņa ar griķiem. Šokolāde un salda tēja.
Uzlec pilnmēness un es dodos to iemūžināt fotoaparātā. Sanāk pat ļoti skaista bilde. Un laiks mesties pie miera.
 
Teltī guļam visa ģimene. Otrā teltī Raimonds ar Laimoni. Jau ejot gulēt, jūtu, ka būs auksta naksniņa. Esam atdzesētā kalnu gaisa masu ieskauti. Iekārtojos guļammaisā, deguns vien pa mazu šķirbu velk nepieciešamo gaisu. Pēc šādas slodzes miegs ir “caurs”, sapņošana mijas ar murgošanu. Regulāri mostos. No rīta liekas, ka mugurā jau smagā mugursoma, bet tad saprotu, ka pleci ļoti sāp bez somas mugurā, un lielās sāpes vēl priekšā.
 
 

Brokastojam gana agri, jo priekšā vēl ap 30km, kas šodien obligāti jānoiet, tā vismaz saka Laimonis, un nav jau tā, ka baigi gribās vēl vienu nakti aukstajā teltī pavadīt.
No rīta visi ir runīgi un pat smaidīgi. Bet tad teltis saliktas, somas sapakotas un uzliktas plecos, un smaidi pārvēršas nopietnībā. Vēl neesmu dažus metrus nogājis, bet pleci liek par sevi manīt. Principā jau tas ir vienīgais faktors, kas traucē. Fiziskās izturības netrūkst, nevaru teikt, ka ir viegli, bet nav arī traki smagi.
 
Dodamies pret straumi ar vien augstāk un augstāk. Slīpumu pat ar neapbruņotu aci var redzēt. Skatos straumē, kas liekas nenormāli ātra. Iztēlojos, ka pēc nedēļas man būs jāvada laiva pa šiem straujajiem līkumiem. Nedaudz bail paliek. Tai pašā laikā neatteiktos, ka mēs jau no otrās bāzes nometnes laivotu lejup. Diemžēl tas nav iespējams, jo vēl laivas uznest mums nebūtu pa spēkam. Pārāk maz cilvēku esam. Turklāt arī ūdens līmenis ir nokrities, līdz ar to laivot būtu tehniski ļoti sarežģīti. Zemais ūdens toties atvieglo mūsu iešanu.
 
Pagaidām neko lāga redzēt īpaši tālu nevar. Upe stipri līkumota. Mežs pienāk tai klāt līdz pašiem akmeņainajiem krastiem. Vietās, kur agrāk tecējusi upe, starp akmeņiem jau izdīguši krūmāji. Šajās vietās akmeņi vairs nav gaiši, bet noauguši ar sarkaniem ķērpjiem.
Spīd saule un ir gana karsti. Ūdens zaļgans, nedaudz smaragdu nokrāsā, bet izcili caurspīdīgs. Par slāpēm nav jāuztraucās, jo jebkurā momentā var malkot ūdeni. Kā vēlāk parādīs ūdens kvalitātes pārbaudes, jau Latvijā, tad tā pH ir tuvu 0, tātad tas ir gandrīz kā destilēts ūdens, jo tek no kalniem un mūžīgā sasaluma joslas, tāpēc tas ir ļoti zemas temperatūras, varbūt kādus +2 – +4 grādus “silts”. Tāpēc ūdeni leju mazā pudelē, lai tas nedaudz saulē uzsilst. Kakla sāpes vismazāk vēlos saķert. Līdzi gan ir Vodka un balzāms, bet minimālos daudzumos – tīri veselībai.
Pa laikam ejam gar kādu purvainu pleķīti, tad var ieēst brūklenes un lācenes vai zilenes. Vitamīni. Tie patreiz ļoti nepieciešami.
 
Fotoaparātu izvelku vien apmēram pusceļā, kad iznākot no kāda upes līkuma, beidzot, tālumā ieraugam mūsu gala mērķi. Kalni, no kuriem iztek šī upe, un kuru pakājē būs mūsu otrā bāzes nometne.
Virs kalniem tumši mākoņi. Šo izteiksmīgo nokrāsu dod saule, kas tos apspīdina. Mākoņi gan tuvojas mums, kas nozīmē, ka drīz apmāksies laiks. Galvenais lai nelīst.
Saules apspīdēta zaļa, egļu un priežu, ieleja, pa kuras vidu, caur teju baltajiem akmeņiem, plūst dzīvība – ūdens, tālumā draudīgie kalni, uz kuriem savu ēnu met tumši pelēki un zili mākoņi. Esam pašā nekurienes vidū.
 
Atkal ir iestājies klusums. Šādu iešanu es iedalu trīs stadijās. Pirmā, pašā sākumā, kad visi vēl pa laikam sarunājas, pa retam pat pasmaida; otrā, kad ir klusums, smaids parādās retumis, pārsvarā Tu sarunājies ar sevi, mēģini iztēloties kā būs galā un bez somām, ko darīsi kad atgriezīsies Latvijā; savukārt trešā stadija, kad neviens nesarunājas, kad Tu pat ar sevi nesarunājies, ir pilnīgs klusums, arī galvā – autopilots, kāds mērķis, kas ir jāsasniedz, lai kā arī būtu/nebūtu.
Patreiz ir sasniegta trešā stadija. Vēl vairāk situāciju nokaitē apstāklis, ka Laimonis jau pirms laba brītiņa teica, ka tūlīt jau būsim klāt. Tas tūlīt jau velkas ilgi, aiz katra upes līkuma es ceru ieraudzīt šo otro bāzes nometni, bet pagaidām viss ir lieki. Pat vecāku sejās jau var sākt manīt mazu izmisumu. Es daudz lamājos, pārsvarā pie sevis. Krievu “mātes” valodu es labi pārzinu, ne reizes jau Krievijā būts, bet retumis no Laimoņa atskan pa lamu vārdam, kurus līdz šim nebiju dzirdējis. Manuprāt šādās situācijās izlādēt savas negācijas ir pat veselīgi, nevis uzkrāt tās sevī.
 
Beidzot Laimonis virzās nost no upes gultnes, kas varētu liecināt, ka esam klāt. Un ilgi nav jābrien, kad mūsu priekšā parādās mazs guļbaļķu namiņš. Lielāks gan kā bāzes nometnes namiņš. Esam sasnieguši tālāko punktu rezervātā, kur ir šāds namiņš. Ne pa velti vietējie šo sauc par “Дальний кордон” jeb tālākais kordons.
Agrāk šeit bijusi ģeologu nometne. Var redzēt koka konstrukcijas, uz kurām slēja brezenta teltis. Uz kāda koka uzslieta ēdiena novietne – kādus trīs metrus augstu, un stabi klāti ar metālu. Šādas novietnes pasargā pārtiku no lāču uzbrukuma.
Guļbaļķu namiņš celts gana nesen, jau pēc tam, kad ģeologi aizvākušies prom.
Pēc pirmā ekspedīcijas plāna mums jādodas šurp bija ar helikopteri, šai bija jābūt bāzes nometnei, no kuras tālāk doties radiālos maršrutos pa kalniem. Nu ir pilnīgi savādāk. Daudz laika un enerģijas zaudēts, lai tiktu šurp. Tāpēc uz reiz jau nolemts, ka rīt būs brīvdiena. Parīt un aizparīt dosimies pārgājienā uz kalniem. Tas gan viss pie nosacījuma, ja labi laika apstākļi.
 
Bez mums, pāris dienas pirms mūsu ierašanās, te ieradušies divi zinātnieki – rezervāta direktora vietnieks zinātnes jautājumos, un kāda jaunā zinātniece, kas rezervātā izstrādā savu zinātnisko darbu kādai no Krievijas bioloģijas universitātēm – pēta sēnes.
Rīt šamie vēlas doties uz kādu kalnu ezeru, pie kura vēl neviens nekad nav bijis, un ezeram pat nav nosaukuma, lai gan tas pat paliels. Tagad es to nožēloju, bet es līdzi neiešu, vispār es daudz ko nožēloju, ko ekspedīcijā palaidu garām, jo vēlējos vairāk pažēlot sevi. Tā gadās…
 
Vieglas vakariņas. Vietu sadalīšana namiņā un miegs.
 
Atkal divas dienas pārleksim uz priekšu, ja vien es toreiz tā varētu izdarīt.
Divas dienas veltītas atpūtai. Pirmā diena kā oficiālā atpūtas diena, bet otrā dēļ laika apstākļiem – uznāca lietus.
Šajās dienās nekas īpašas ievērības cienīgs nenotika. Pirmajā dienā tētis kopā ar Laimoni un abiem pārējiem zinātniekiem devās uz kalnu ezeru. Otrajā dienā tētis bez pārējo brīdināšanas aizdevās nedaudz augstāk pa nogāzi, lai vērotu saulrietu un to iemūžinātu foto. Rezultātā tika nokaitināts Laimonis, jo bez viņa ziņas mēs nedrīkstam nekur tālu iet – kā jau iepriekš minēju, mēs esam uz viņa atbildības. Tad nu tētis, atnākot atpakaļ, dabūja smagi “iekšās”!!! Nevar jau teikt, ka tēvam nav pieredzes, viņš pabijis ļoti daudzās ekspedīcijās, pat vēl ekstremālākās kā šī, bet tās jau viņi paši rīkoja un paši par sevi atbildēja. Taigā un kalnos daudz nevajag, lai notiktu kāda bēda…
Otrajā dienā arī tika atrasts kāds interesants objekts – visticamāk, ka no Ķīnas, rezervēta teritorijā iepūsts liels lidojošs balons, sarkanā krāsā ar lenti, uz kuras šamo valodā kāds uzraksts. Laimonim protams vajadzēja šo priekšmetu nocelt no koka un iepakot ņemāšanai līdzi uz Čegdominu. Pēcāk gan viņš nožēlos savu rīcību, jo daudz laika būs jāpavada milicijā un drošības dienestā, sniedzot liecības par šo balonu…
 
 

Enerģija atgūta.
 
Šodien plānā doties uz vienu no kalnu virsotnēm. Dienas gājiens, vakarā jau atpakaļ nometnē. Līdzi fototehnika, ēdiens, pret lietus drānas un siltāka jaka. Laukā silts laiks, saule mijas ar mākoņiem, bet daži mākoņi gana tumši.
Paēduši brokastis, dodamies ceļā. Sākotnēji gar mazu upīti vai lielu strautu. Bez smagajām somām iešana gana viegla. Sākumā nogāze nav īpaši stāva, bet tad, lai tiktu uz kores, ir jāpakāpjas pa stāvumu. Jo augstāk kāpjam, jo koki kļūst zemāki un smalkāki. Bet vietā nāk ciedru priedes. Sākotnēji tās augstākas par mani, un blīvumā kā siena. Atceros, ka pirms diviem gadiem šīs ciedru priedes bija kā murgs. Toreiz arī gājām uz kalniem, bet viena kalnu pāreja bija jāpārvar pilnā uzkabē, tad nu lamādamies lauzu sev ceļu uz priekšu. Toreiz arī Laimonis daudz lamājās, arī vecāku sejas nebija īpaši laimīgas.
Šoreiz esam nedaudz augstāk un dziļāk kalnos, līdz ar to priedes nav tik ļoti lielas. Arī somas ir krietni vieglākas jeb to principā nav vispār. Jo augstāk kāpjam, jo priedes kļūst zemākas. Tad atskatoties paveras feins skats, cieša priežu audze, bet no tās vecāku galvas vien laukā. Un lūkojoties tālāk jau redzama ieleja no kuras nākam – Kreisā Burejas upe un pretējās kalnu nogāzes. Zaļš paklājs un tumši mākoņi tālumā.
No nepareizas elpošanas man sāk durt kreisajā sānā, principā krūtīs, kas tajā momentā uzsit pa nerviem. Kāpšana kļūst nepatīkamāka. Vien atpūtas brīžos nesāp.
Ciedru priedes paliek aizvien mazākas, līdz to augstums nestiepjas augstak pa ceļgaliem. Un tad jau sākas ķērpju un sūnu zona un visbeidzot akmeņu zona. Esam augšā.
Pūš gana stiprs un vēss vējelis, tāpēc sameklējam nelielu aizvēju, kur ieturēsim pusdienas. Lūk arī otrā reize, par kuru nožēloju, atkal jau sevi žēlojot ziedoju labas bildes. Tētis tikmēr skraidot pa lēzeno kores virsu iemūžina ļoti labas bildes, kuras es vien pēcāk Latvijā apskatu. Par laimi man, pēdējās ekspedīcijās es sevi vairs tik ļoti nežēloju, un bilžu klāsts nu jau pāsrsniedz tēva bilžu klāstu…
Atpūtas brīdis nav pārāk liels, jo gana laiks paies kāpjot lejā. Turklāt pa ceļam no nogāzēm jāievāc zemsedzes materiāls, kuru pēcāk nometnē izšķirosim.
Paveros pēdējo reizi uz ainavu – tālumā zilganas klinšu un akmens nogruvumu sienas. Otrā pusē ieleja no kuras nākam. Raugoties ziemeļu virzienā redzamas vien kalnu kores. Tās bezauglīgas, un to augstākās virsotnītes iekļauj mākoņi. Kalni gan nav visai augsti – nedaudz virs 2000 m virs jūras, bet izteikti kontinentālā klimata dēļ te ir ļoti aukstas ziemas, kad termometrs nokrīt pat līdz – 50 grādiem. Šā iemesla dēļ arī dzīvnieku ir ļoti maz, upes un strauti nav pārpildīti zivīm, jo ziemās ūdens izsalst līdz pašai gruntij. Arī tagad, augustā, augšā nav īpaši silti.
 
Lejā kādā no jakas kabatām atrodu “Mars” šokolādes batoniņu, biju jau domājis, ka visi notiesāti, tāpēc šī kā Dieva dāvana. Pusīti iedodu māsai.
Māsa pirms braukšanas pati izteica vēlmi braukt. Mēs gan viņu brīdinājām par gaidāmajām slodzēm, bet māsa palika pie sava. Tad nu ar nosacījumiem, ka “nečīkstēs”, ņēmām līdzi. Jau uz pārgājienu beigām māsa sarunā ar mammu lūdza atļauju nedaudz pačīkstēt – mamma atļāva. Slodzes tiešām bija ļoti lielas…
 
Sarunas pie ugunskura, vakariņas un pie miera!
 
No pirmās dienas, esot šeit nekurienē, skaitīju dienas līdz atkāpšanās dienai uz bāzes nometni. Ar šodienu, atlikušas divas dienas šeit un divas dienas ceļā.
Dažādas pārdomas galvā raisīja fakts, ka esam bez sakariem. Iztēlojos, kā un ko darītu, ja nu tiešām pēkšņi kādam kas atgadītos. Nevajag jau nekā daudz, nieka aklās zarnas iekaisums, kas pilsētā nebūtu nekas īpašs, šeit varētu sagādāt pamatīgas nepatikšanas, lai neteiktu vairāk. It kā jau bērnība pavadīta laikos, kad nebija nedz mobilo telefonu, nedz intereneta. Vasarā dienas paritēja skraidot pa “rajonu” ar draugiem, un ne mēs varējām sazvanīt vecākus, ne vecāki mūs, bet viss likās ļoti labi. Tagad izejot no mājas bez mobilā elefona liekas, ka apstājas pasaule, nedod Dievs, vēl internets pazudīs. Tehnoloģijas ļoti ātri un pamatīgi savāc mūs savos nagos. Te, Burejas rezervātā, no tā nav nekā. Esam tikai mēs un spēki, kas stāv pār mums.
Manu satraukumu saāsina arī fakts, ka vēl samērā nesen man bija nelielas problēmas ar sirdsdarbību – nepareizi sabalansētu treniņu rezultātā iedzīvojos sirds pārslodzē. Bet nu pēdējā gada laikā it kā viss ir normāli. Šis arī ir iemesls, kāpēc šajā ekspedīcjā sevi žēloju nedaudz vairāk nekā varbūt tas būtu nepieciešams…
 
Laukā ekspedīcijas aukstākā diena. Neraugoties uz to, ka dienā gaiss iesilts ap +25 grādiem, saulē pat krietni vairāk, šorīt valda salna. Laukā viss ir balts, pat ūdens traukos ir sasalis. Salna ap -3 grādiem zem nulles. Pilnīgi skaidras debesis. Esmu savislcis visu ko vien var savilkt un dodos pie ugunskura pēc karstas tējas. Pēc laiciņa, kad ielejā iespīd saule, jau var sākt sauļoties un kauties ar odiem.
 
Šodien tētis vēlas uzkāpt citā kalnā. Tā kā Laimonis ar Raimondu aizņemti zinātnskajos darbos, mamma un māsa ir piekusušas, tad kompānija jāsastāda man. Lai gan, ja godīgi, man nav īpašas vēlmes nekur doties. Variantu nav, un mēs gatavojamies mazajam pārgājienam. Laimonis vien izstāsta kā labāk nokļūt mūsu mērķī.
Tas ir kalns, kura pakājē Kreisajā Burejas upē ieplūst pēdējā lielā pieteka. Pie šī kalna lielā straume sadalās. Abas upes pēc nieka dažiem kilometriem iztek no kalnu virsotnēm.
Sagatavojam uzkodas, un dodamies ceļā.
Sākumā ejam pa mežu. Tad nonākam līdz Burejas pietekai “Буреинская Россошина”! To šķērojam gumijas zābakos, bet pārejot pāri pārvelkam līdzi paņemtos pārgājienu apavus. Ar šiem jau iešana ļoti patīkama, vismaz pēdām.
Tad sākas ļoti stāva pacelšanās. Akmeņu nobiras mijas ciedru priedēm un dāžiem skujkokiem. Nav nemaz tik ilgi jākāpj, kad vēlos atpūsties.
Sēžot dzirdam pīkstētājzaķus pīkstam. Šo lopiņu pirmo reizi redzēju pirms diviem gadiem, tai pašā kalnu pārgājienā. Izmēros tas kā liela žurka, tikai daudz būdīgāks un apaļāks. Mazas austiņas, apaļš purniņš un maza astīte. Tas dzīvo starp akmeņu nobirām, tā kažoks tādā pašā tonī, tāpēc nemaz nav tik vegli šos pamanīt, lai gan zvēriņi ļoti ziņkārīgi. Bet man paveicas un vienu pamanām. Žēl, ka man nav teleobjektīvs…
 
Dodamies tālāk. Stāvums nemazinās, bet slodze palielinās. Pēc laiciņa koki beidzas, un atskatoties paveras plaša ainava. Kāpjam gan tālāk, un iedziļināties tajā sāku vien kad esam nokļuvuši uz kores.
Pagriežoties pretēji kāpšanas virzienam var redzēt Kreiso Burejas upi. Visus tās līkumus līdz apvārsnim, kur līdz upei pienāk kāda kalna nogāze. Redzam “ceļu”, pa kuru mēs nācām uz šo otro bāzes nometni. Te no augšas izskatās, ka viss te pat netālu ir, lai gan atpakaļ atkal būs jāiet divas pilnas dienas.
Pagriežoties pa labi, redzam kalna nogāzi pa kuru kāpām vakar, un redzam arī kores augšu, uz kuras pusdienojām. Arī šis ceļš liekas mazs, lai gan pavadījām tajā veselu dienu.
Pagriežoties pa kreisi redzam kalnu ezeru, uz kuru pirmajā dienā bija tētis, bet kā nolemts, tad rīt uz ezeru iesim atkal un jau visi kopā. Ezers izskatās mazs, lai gan tas tāds neesot.
Vienīgais par ko žēl, ka ir apmācies, viss ir pelēks un neizteiksmīgs. Tālumā pāri pāriet lietus mākoņi, var redzēt kā lietus līst lejā.
Tētis vēlas doties pa kori augstāk, bet man vairs nav spēka. Vienu laist viņu negrasos, jo lieku stresu nedz man nedz Laimonim nevajag. Šis ir trešais punkts, kuru nožēloju. Domāju, ka labāk būtu gājuši. Pa kori iet ir viegli, tik soļo uz priekšu.
 
Tad nu atkāpjamies uz nometni.
 
Nometnē pagatavots ēdiens, ko ar baudu notiesāju. Tad ķeramies pie zinātnes melnā darba, šķirojam vakar kalnos ievākto zemsedzes materiālu. No tā izlasām kukaiņus, gliemežus un zirnekļus. Pēcāk Latvijā tiks noteiktas sugas, tik tālu Krievzemē rezervātos nav īpaši daudz pētīta flora un fauna, tāpēc liela iespēja atrast ko jaunu rezervātam vai pat zinātnei.
 
Sāk līt lietus. Ievācamies namiņā. Pirmo un vienīgo reizi spēlējam kārtis. Visi gana priecīgi. Apziņa, ka drīz jau atkāpšanās diena, liek biežāk pasmaidīt.
 
 

Pēdējā diena pirms atkāpšanās.
Laukā apmācies. Rīts tāpēc krietni siltāks. Ik pa laikam smidzina lietus. Bet neraugoties uz to, dosimies uz kalnu ezeru. Arī šis plānojas kā dienas pārgājiens, tāpēc ēdiens pusdienām ņemas līdzi. Mugurā pretlietus drānas un gumijas zābaki, jo atkal būs jāšķērso upe. Patreiz tas pat nedaudz apgrūtināti, jo nedaudz pacēlies līmenis.
 
Viss ir slapjš. Ūdens no gaisa, ūdens no zariem, ūdens zem kājām. Ejam diezgan lēnām. Lielākā daļa maršruta gar Burejas upi, bet tad pie kāda strauta ietekas upē, mums jādodas gar to uz augšu. Te nu kļūst pavisam slapjš. Vaivariņi un zilenāji līdz celim, ciedru priedes visā augumā un priedes virs galvas.
Kāpjot augstāk, augu un koku valsts atkal mainās. Šoreiz mēs tik knapi pāri 1000 m virs jūras būsim, bet jau šajā augstumā ir gana pliks.
Drīz jācīnās vien ar mazām ciedru priedēm. Tad solis pa solim un esam pie ezera. Tas izvietojies starp kalniem, tāpēc ezera patiesos izmērus uz reiz pat grūti novērtēt. Pretējā krastā vien pāris koki. Kalnu virsotnes tītas miglā. Ezers kā vulkāna krāteris, kuru ieskauj kalnu nobiras.
Mēģinām iekurt uguni, lai nedaudz apžāvētos un uzvārītu tēju. Tas tik ātri nenotiek, bet tēta un Laimoņa lielā pieredze dara savu, un drīz jau kūp dūmi un vārās uguns.
 
Raimons tikmēr dodas apgaitā. Pēc laiciņa šams kā gana mazs punkts pretējā krastā. Tad nu var arī iztēloties ezera patiesos apjomus. Platākajā vietā ap 200 m, šaurākajā ap 100 m.
 
Lēnām mākoņi sāk paklīst. Pat pa saules staram uzsmaida. Arī garīgais parādās. Dzirdu pīkstam zaķus, paslēpjos pie ciedru priedes un vērojos apkārt. Drīz jau manā virzienā ar lūkojas mazs dzīvnieks un pīkst pa brīdim.
 
Dodamies atpakaļ.
Kad iznākam pie upes, saprotam, ka esam pazaudējuši Raimondu. Gājām pa taciņu viens aiz otra. Nerakstīts likums, ka maksimālā distance vienam no otra ir redzamības attālumā. Bet kādā momentā tomēr Raimonds ir pazudis. Raimonds gāja pēdējais, vēl pavisam nesen viņš bija redzams, bet te vairs nav.
Pāris reizes skaļi pabļaujam, bet no ūdens šalkām ir pārāk liels troksnis, skaidrs, ka viņš nav tik tuvu, lai mūs sadzirdētu.
Stāvam pie upes. Laimonis ar tēti pašu tuvāko apkārtni izskraida, bet nekā. Laimoņa sejā var redzēt satraukumu. Pa lielam jau nekur pazust viņš nevarētu, pie nosacījumiem, ja nav pakritis un ko salauzis. Ceļš līdz bāzes nometnei ir zināms, jāiet tik gar upi.
Vēl brītiņu stāvam, tad soļojam lejup pa upi. Par laimi Raimonds neapjuka mūs vairs neredzot. Arī izgājis pie upes, bet tālāk nekustējies, lai mēs netīšām neizmainītos. Tāpēc ejot lejup gar upi, pavisam drīz jau viņu atrodam. Izrādās taciņas sadalījušās, Raimonds noliecies ko nobildēt, bet kad piecēlies, jau nevienu neredzējis, bet īsto taciņu sajaucis. Tā gadās!
 
Esam atpakaļ nometnē. Kurinam namiņā krāsniņu, lai žāvētu drēbes. Laukā ugunskuru, lai pagatavotu vakariņas. Pēdējā nakts galējā kordonā.
 
 

Mostamies. Laukā spīd saule, bet arī mākoņi ceļo. Gatavojam brokastis un paralēli kravājam mantas. Neraugoties uz vēl 50 km, kas divās dienās jānoiet, garastāvoklis ir labs. Apziņa, ka nu lēnām cēļš dodas māju virzienā ļoti stimulē. Somas arī pa pāris kapeikām veiglākas. Ceļš ar lejup.
 
Ceļā pavadījām plānotās divas dienas. Pirmajā dienā vēl nenogājuši 200 m, kad visi izņemot mani piesmēla zābakus. es tik pasmējos, bet ilgi sauss nebiju. Kādā no pārejām, dodoties palīgā māsai un mammai, aizmirsu krastmalā koka kārti, tad nu divi soļi straumē un tā mani nonesa no kājām. Iekrītot ļoti aukstajā ūdenī sajutos kā piecas stipras kafijas izdzēris, sirds kā negudra.
Uz atvadām, jau saulei rietot, tā apspīdināja kalnus no kuriem nācām, un mākoņos bija saskatāma kā sejas kontūra, kas saka: “Visu gaišu”, kamēr visa pārejā ieleja ēnas ieskauta.
Nakšņojām pamestā ģeologu ciematiņā (drīzāk nometnē), uz kuru agrāk ik pār dienu ar helikopteru varēja nokļūt. Nometnē agrāk bija vairākas guļbaļķu mājas, šķūņi un pat kopīgā virtuve. No tā palikušas vien drupas un pa kādai metāla gultas konstrukcijai. Viss aizlaists vējā. Lai gan, ja rezervāts būtu vien kā jumtus nomainījis laicīgi, ēkas joprojām kā kultūrvēsturisks objekts slietos i šo balt dien.
Pēdējā diena vilkās ilgi, bet galu galā nokļuvām bāzes nometnē, kur mūs sagaidīja pārtikas krājumi un saldumi, enerģijas atgūšanai.
Nākamajā dienā pēc atgriešanās bija jādodas 40 km pārgājienā uz kordonu pēc laivām, un pašiem pēdējiem pārtikas krājumiem, jāuzlādē akumulatori tehnikai un pa rāciju jāsazinās ar rezervāta ofisu, jāpaziņo, ka ar mums viss ir kārtībā.
Nu jau ap sirdi bija mierīgi… gandrīz mierīgi… Rīt ar laivām pa trešās kategorijas kalnu upi… Man pie vienas, no trīs, laivas airiem. Tad jau redzēs kā būs…
 
Turpinājums sekos…