Burejas ekspedīcija: vesels fināls

Raksta titulfotogrāfijas autors: Raimonds Cibuļskis
 

Manas fotogrāfijas no šīs ekspedīcijas: Spied šeit

Tēva fotogrāfijas no pirmās Burejas ekspedīcijas 2006. gadā: Spied šeit

 
 
 
 

Turpinājums…
 
Enerģija nedaudz atgūta. Prāts arī nedaudz mierīgs, jo trakākais ir aiz muguras. Bet šodien kuģosim ar laivām lejup pa Kreisās Burejas upi. Tā atbilst trešajai kategorijai. Kopā upes sadalītas sešās kategorijās. Jo augstāka kategorija, jo grūtāk laivojama upe, un ar specifiskāku ekipējumu. Pa trešās kategorijas upi vēl var laivot ar parastu uzpūšamo laivu, kamēr jau ceturtā nav ieteicama parastām uzpūšamām laivām ar zemiem bortiem. Tai pašā laikā nepieciešamas laivošanas priekšzināšanas, lai zinātu kā apbraukt briesmas un kā uzvesties krācēs.
Piemēram, Amata pavasarī sasniedz otro kategoriju, pie īpaši liela ūdens līmeņa ir novērojami trešās kategorijas elementi. Savukārt Kreisā Burejas upe, pie zema ūdens līmeņa, ir trešās kategorijas upe ar dažiem ceturtās kategorijas elementiem. Palu laikā šī upe sasniedz ceturto klasi (IV+), ar pāris piektās klases elementiem (V-).
Patreiz ir zems ūdens līmenis, un uztraukums iedalāms kategorijā virs trīs. Līdz šim esmu ļoti daudzas reizes laivojis pa Gauju, pat naktē. Ir laivots arī pa Irbi. Šīs abas upes ierindojas pirmajā kategorijā un varbūt ar mīnusiņu. Pa Amatu neesmu laivojis. To darīšu pāris gadus vēlāk, kad Amatas upes ūdens līmenis būs lielākais pēdējo 20 gadu laikā…
 
Pirms ekspedīcijas biju domājis, ka tās norises laikā apgūšu CSDD noteikumus, jo vēlos beidzot tikt pie autovadītāja tiesībām. Arī tās es iegūšu tuvējā nākotnē jeb tikai pēc četriem gadiem. Tā gadās!
Ekspedīcija paņēma tik daudz spēku, ka vēl līdz lasīšanai un likumu apguvei rokas nestāvēja. Toties tētis ieguva smieklīgas bildes. CSDD grāmatas un laivas pirms laivošanas.
 
Mums ir trīs laivas. Visas ir Krievijā ražotās “Turist 3″ (турист 3) gumijas laivas. Tām ir gana zemi borti, un tas, ka ražotas Krievijā, jau nedod pārāk lielu uzticības sajūtu. Divas gan ir iegādātas tikko pirms ekspedīcijas. Trešā Laimoņa rīcībā jau kādu brītiņu. Lai gan laivas skaitās trīsvietīgas, mēs dosimies pa divi cilvēki laivā. Iemesls – līdzi paņemto mantu skaits ir gana liels, un sakomplektēt laivās mantas nav īpaši viegls uzdevums.
Mamma dosies laivā ar Laimoni, māsa kopā ar tēti, bet es vedīšu Raimondu. Principā šis ir lielākais iemesls, kāpēc es ļoti satraucos, jo uz manu atbildību būs ne vien mantas, bet arī kāda dzīvība, ne mana.
Laivosim, laiva aiz laivas, ar distanci, lai priekšā braucošais redz aizmugurē braucošo. Tā kā Laimonis pa šo upi ir vairākas reizes laivojis, tad dosies pirmais. Es došos otrais (ja nu kas notiktu, aiz manis vēl būtu viena laiva, kas varētu piesteigties palīgā). Kā trešais laivos tētis. Man savukārt papildus būs uzmanība jāvelta tēta laivas redzamībai, jo aiz viņa vairs neviena nebūs. Tiklīdz laiva pazustu no redzamības loka, man būtu jādod ziņa Laimonim un jāstāj krastā – jāgaida. Nepieciešamības gadījumā ar kājām būtu jāiet pret straumi skatīt, kas noticis. Cerēsim, ka šādu atgadījumu nebūs.
 
Kā jau iepriekšējās daļās minēju, upes temperatūra, kā jau kalnu upei pienākas, tikai pārīs grādu virs nulles. Hidrotērpu mums nav. Kasku mums nav. Rācijas un satelīttelefona mums nav. Mums ir labas glābšanas vestes. Mums ir lieli un biezi polietilēna maisi un speciālie ūdens izsturīgie ekspedīciju maisi.
Visas mantas kārtīki jāsaliek ūdeni izolējošajos materiālos. Īpašu uzmanību liekot uz guļammaisiem un siltajām drēbēm.
 
Kad mantas somās sapakotas un laivas uzpūstas, nesam tās uz upes malu, kur veiksim nakamo komplektācijas kārtu. Mamma, māsa un Raimonds dodas kājām pārsimts metrus lejup, kur plānota pasažieru uzņemšana. Lieta tāda, ka šis posms esot sarežģīts, un man jāpiešauj roka. Smeju – tad nu gan “daudz” laika man dots…
 
Laimonis iekāpj laivā un dodas straumē iekšā. Nu mana satraukuma sakāpinājums, arī sēžos laivā, tētis iestumj, un cīņa ar straumi var sākties. Lielākais bonuss, ka jāairē man ar oriģinālajiem “Turist 3″ airiem, kuru lāpstiņas ir zobu bakstāmo lielumā. Jāsadzīvo.
 
Straujos upes posmus jālaivo ar skatu uz priekšu, nevis kā ierasts un kā ērtāk, ar muguru pa priekšu. Upes straume nu dien liela. Ar GPS mērot ātrumu, tas straujākajās vietās rāda apm. 40 km/h. Upe mutuļo, un no upes laukā daudz milzīgu akmeņu. Cīnoties ar šādu straumi, paralēli šie akmeņi jāapbrauc. Vietām kāds liels akmenis knapi virs ūdens, šajās vietās veidojas īpaši bīstamās “mucas”, kur ūdens kuļas, un iebraucot šādā vietā ar laivu, tā var tikt apgāzta augšpēdus, līdzīgi ir ar atstraumēm. Upes krāces un mutuļi veido brēcošu skaņu. Pēc pirmajiem metriem un pirmās uzskriešanas uz akmens, sāku analizēt upi vēl rūpīgāk. Airēšanas temps bieži kāpj līdz maksimumam, lai tikai panāktu laivas apstāšanos, un kustību tikai pa labi vai kreisi, kad objekts apbraukts, atkal var ļauties ātrumam, bet visu laiku jāskatās, vai priekšā nav kāds akmens, un kā labāk akmeni apbraukt, lai pēcāk netiktu uznests citam akmenim vai kādai nevēlamai atstraumei.
 
Pirmā mācību prakse ilgst nieka pārdesmit minūtes. Tad jau esmu pie pārējiem ceļotājiem, kur laivā jāuzņem Raimonds. Sirds joprojām dauzās. Asinīs paaugstināts adrenalīns, bet emocijas ir vairāk kā pozitīvas, un tās man neviens nekad nespēs atņemt.
Fotoaparāts gan ievietos ūdens izsturīgā iepakojumā. Visas somas ir sasietas kopā. Ja nu sanāktu apgāzties, tās pa upi peldētu kopā un vieglāk būtu saķeramas. Fotoaparāta soma piesieta pie pašas laivas konstrukcijas.
Šodien neplānoju fotografēt, nepl. Laimonis saka, ka šodien pats bīstamākais upes posms. Jau fakts, ka arī tētis fotoaparātu nolicis labi dziļi, liecina, ka joki mazi. Ceru, ka pa šodienu piešaušos airiem un rīt jau varētu ko riskēt fotografēt.
 
Laiks ir apmācies un gaiss vēsīgs. Katru brīdi var līt lietus, bet to mēs/es nevēlos, citādi strauji celtos ūdens līmenis. Burejas ekspedīcijā, pirms diviem gadiem, es labi redzēju, kas notiek, ja kalnos nolīst daudz ūdens. Burejas upē ūdens stundas laikā pacēlās pa diviem metriem. Mūs tieši veda pret straumi ar motorlaivām. Tās pilnā jaudā knapi kustēja uz priekšu, arī degviela šā rezultātā tērējās daudz straujāk, un laiks ritēja lēnāk. Turklāt neiztika bez piedzīvojumiem, kad jau pēdējā upes līkumā pirms kordona, beidzās degviela un motors noslāpa. Tajā brīdī atradāmies lielākajā straumē, kas mūs taisnā ceļā sāka nest uz stāvkrastu, kurš sastāvēja no koku sanesumiem. Tieši pirms laivošanas mums stāstīja par dažiem rezervāta darbiniekiem, kas gājuši bojā, laivai uzskrienot uz šādām koka sanesēm. Ūdens straume Tevi panes zem šiem kokiem un piespiež pie pirmā šķēršļa. Ūdens auksts, un spēki ātri izsīkst, nāve iestājas gana ātri. Šādās situācijas glābšanas veste tieši var nākt pa sliktu, jo kāda lence var aizķerties aiz kāda zara, kad esi jau panests zem ūdens. Bet labāk jau būt vestē, citkārt tā Tevi glābs!!!
Laivā biju es un patreizējais Daugavpils Universitātes rektors Arvīds, ekspedīcijas laikā Arvīds vēl nebija šajā amatā. Mūs veda pieredzējušākais rezervāta inspektors. Līdz šim ļoti mierīgs cilvēks. Bet kad noslāpa motors viņa seja izmainijās līdz nepazīšanai. Laivā nebija airu, vien pāris koka kārtis. Atskanēja pavēle ķert katram pēc kārts, un airēt cik jaudas, krieviski tas skanēja apmēram šādi: “гребите, гребите сильнее, гребите, гребите”! Mums dūša papēžos. Laiva strauji tuvojās koku sanesumiem, tad, atrodoties apmēram metru no tiem, inspektors ar koka kārti mēģināja atgrūzties no krasta. Tā nu mēs nolaivojām pāris centimetrus no sanesuma. Aiz tiem bija seklāka sēre, uz kuras arī uzsēdāmies. Trīcošām rokām un kājām kāpām laukā. Inspektors paņēma kanniņu un aizdevās pēc degvielas. Mēs gaidījām laivu, kas brauca aiz mums…
 
Raimonds iekārtojas laivā. Arī māsa un mamma iekārtojas savās laivās. Laimonis atstumjas un varam turpināt ceļu. Adrenalīna stabiņš asinīs ik pa laikam uzlec līdz neredzētiem augstumiem. Vietām jāapbrauc akmeņi, kas gana tuvu viens pie otra, gluži kā slavomā, tie jāapkuģo. Citkārt, upe ļoti sašaurinās, ka vienīgā iespēja ir krāces, kas augstumā līdz pusotram metram. Vietām upe paliek ļoti plata, kad jāspēj noturēties uz galvenās straumes, lai laiva neuzsēstos uz sēres. Daži upes līkumi sastāv no apvienojuma – milzu krāces, stāvkrasts ar klintīm un vairāk kā 90 grādu pagrieziens. Tad nu jābalansē pa viļņiem, lai laiva nesagrieztos paralēli krācēm, tai pašā laikā, lai neieskrietu klintīs. Pamanu, ka laiks sāk skaidroties…
 
Šodien tētim Dzimšanas diena. Viņam paliek apaļi 50 gadi. Esam laivojuši sešas stundas, bez pusdienu pārtraukuma. Pusdienas sastāvēja no pārīša maizīšu. Nu piestājam krastā. Te esot izbūvēts mazs guļbaļķu namiņš, kurā mums draudzīgi jāsaspiežas. Namiņš metrus 40 no upes krasta. Ap namiņu aug milzu dzērvenes. Kad mantas sanestas līdz namiņam, dodamies iznest krastā laivas. Tās drošā attālumā no upes un katram gadienam piesienam pie kokiem. Laimonis iekur ugunskuru. Mamma gatavo svētku vakariņas. Katrs no somu dziļumiem izvelk pa kādam saldumam. Laimoņa somā pat alus bundžiņa paslēpusies. Rietošās saules staru, kas laužās caur koku galotnēm, apspīdēti sēžam un priecājamies par šo dienu. Es dalos emocijās, kuras savācis sēžam pie airiem, Raimonds dalās emocijām, ko savācis raugoties uz mani no malas. Tētis stāsta par senākiem atgadījumiem laivošanas ekspedīcijās, Laimonis ar saviem.
 
Pēc launaga nolemju doties paspiningot. Cerības pavisam niecīgas, jo šī upe ļoti specifiska attiecībā uz makšķerēšanu. Vasaras laikā zivis ar spiningu noķert tik pat kā nav iespējams, tās kā trakas uz mušām, bet mušiņmakšķeres man nav. Jau pirms diviem gadiem guvu šīs upes mācību, kad trīs nedēļu laikā noķēru vien nieka četras alatas, lielāko ap pus “kilo”, un visas ar paštaisītu mušu, kuru iedeva kāds inspektors. To piesēju pie makšķerauklas un laidu lejā pa straumi. Uldim paveicās vairāk, šams ar spiningu izvilka Ļenoku ap 3 kg. Tā ar bija vienīgā zive, kas noķerta ar spiningu.
Naudas mušiņmakšķerei man nebija. Tāpēc līdzi paņēmu mušiņmakšķeru peldošo auklu, pāris mušas un tā saucamo “bomberi” jeb smaguma pludiņu. Vienā galā to piesien ar makšķeres auklu, bet otrā galā ar peldošo auklu un mušu, un tad met, kā ar spiningu, ūdenī. Problēma, ka muša ātri izmirkst un sāk grimt, bet tādas šejienes zivēm netīk.
Nolemju riskēt un doties paspiningot ar mazu, salīdzinoši mazu, “rotiņu”, ja nešaubos, tad kādu no pirmā izmēra, firmas “BlueFox”. “Shimano” firmas spinings ar pavisam mazu svara testu, “Shimano” spole un pītā aukla.
Esam vietā, kur upe sašaurinās. Otrā krastā ir lielas krāces, manā krastā akmeņains un līdzens krasts. Starp krācēm un manu krastu veidojas atstraumes. Mana doma mest iekšā krācēs, un tad lēnām vilkt cauri atstraumei. Tā mētādams dodos pret straumi. Saule lēnām riet.
Nokļūstu līdz mazākas upītes ietekai Kreisajā Burejas upē. Šī varētu būt piemērota vieta. Mētāju, mētāju, bet nekā nav. Sāku lēnām atkāpties. Sabēdājies. Te pēkšņi kāds vēlas spiningu izraut man no rokas. Kāts saliecas vairāk kā 90 grādos. Bremze rēc. Man sirds lec pa muti laukā. Pirmā doma, ka varbūt Burejas alata pieķērusies. Bet drīz jau dzidrajā ūdenī redzu medījumu. Tas ļenoks, lašveidīgo zive (ленок). Izmēros tie sasniedz 6 kg, manējais vērtējams ap 4 kg, tātad gana liels. Tagad tik laukā jādabū, savādāk neviens neticēs, ka man liela zive norāvusies.
 
Laimīgs soļoju uz nometni. Smaids līdz ausīm. Iekšas joprojām trīc.
 
“Daudz laimes Dzimšanas dienā”, un sniedzu zivi tētim. Nometnē visi mani slavē un arī priecājās. Beidzot mūsu uzturā būs kas svaigs. Tie konservi jau apnikuši. Zivi pat piesakās iztīrīt pārējie biedri. Es iepozēju bildēs un naivi dodos turpināt spiningot. Āķis lūpā arī man…
 
Bez citām zivēm, atnāku atpakaļ. Vakariņās mana zive. Lielākā daļa sacepta follijā, spuras un galva savārīta buljonā. Gardums. Liels gardums un salds miegs…
 
 

Mostamies laicīgi. Laukā milzu migla. Paēdu, un dodos īsā spiningošanā. Bet nekā. Sākam krāmēties tālākajai laivošanai. Šodien plānoju arī bildēt. Tāpēc jāizplāno kur piesiet fotoaparāta ūdensdrošā soma. Skaidrs tas, ka fočēt varēšu tikai mierīgajos posmos, jo krāčainajos posmos tas būtu pārāk bīstami, un kādam jau arī laiva jāvada. Rīta posmā gan bildēt nav jēga. Migla pārāk liela.
 
Ar katras upes ieteku šai upē, Kreisās Burejas platums palielinās. Krāčainie posmi mijas ar mierīgākiem posmiem. Sāk spīdēt saule un mierīgajos posmos es varu sākt fotografēt. Žēl, ka man tikai “kit” objektīvs, neko daudz pievilkt nevaru. Fotografēju ainavas ap laivu. Tad abas pārējās laivas. Arī Raimonds izvilcis savu aparātu un tētis savu. Visi sāk fotografēt. Pat laimonis filmiņaparātu izvelk. Un mamma filmē ar kameru, kuru mums aizdeva LU Bioloģijas fakultāte, paldies!
Māsa laivā aizmigusi. Ja es būtu laivā ar tēti, arī droši gulētu. Svaigs gaiss un ūdens čaloņa ir labs miegu veicinošs avots.
Pusdienas atkal laivā, jo mums jāpaspēj tikt līdz nākamajam guļbaļķu namiņam. Laimonis reizēm pārāk strigti turās pie grafika. Rezultātā ir steiga un nesanāk paspiningot. Pārgājienā nesanāca pabildēt kā vēlējos.
 
Šodien jau nebaidos no lielajām krācēm, un necenšos tās apbraukt, bet tieši pretēji – airējos tām cauri. Laiva mētājas augšup un lejup, ūdens pa laikam apšļaksta mani no galvas līdz kājām, un pāris litri salīst iekšā. Pa laikam nākas stāties, lai izsmeltu to laukā. Bet ir ekstrēmi jautri. Es baudu katru metru.
 
Jau vēla pēcpusdiena. Te Laimonis bļauj un rāda ar mājieniem, lai skatās uz priekšu. Tālumā kāds tumšs pleķis, kas kustās kreisē krasta virzienā. Skatos. Skatos. Tas tak Brūnais lācis. Es priecājos. Es visus šos gadus, braukājot uz Krievzemi, kur lāču vairāk kā cilvēku, esmu vēlējies tos ieraudzīt dabā. Turklāt ir piepildījies vēlamākais no scenārijiem. Esam upes vidū, bet lācis ir upes krastā. Tas soļo pretī mums un nesaprašanā osta gaisu. Tam slikta redze, bet laba oža. Tas mūs saodis. Sākumā ieskrien mežā, bet tad atkal izlien laukā un apsēžas. Sēž un skatās. Tad lēnām turpina ceļu gar krastu. Mēs tikmēr fotografējam. Eh, ka pietrūkst vismaz 300 mm objektīva. Laimonis nikns, ka neesam airējušies tālāk, bet tieši pretēji, pat nedaudz tuvāk lācim. Ot biologi.
Aiz dusmām Laimonis sit ar airi, bet upe tur sekla un airis plīst. Laimonis vēl niknāks. Laukā nāk 10 stāvīgi “mātes” vārdi. Nikns par lāci un nikns par saplēsto airi, un nikns uz sevi par aira saplēšanu utt…
 
Ar vienu airi pa kalnu upi uz priekšu netiksi. Stājam ātri krastā. Laimonis turpina ārdīties, sakām, ka viss, ka tagad vairs nav iespējams laivot, ko nu tagad darīsim utt…
 
Es, Raimonds un tētis, mierīgu prātu, sākam domāt, kā airi varēru salabot. Airim saplēsta plastmasas lāpsta, tieši pa vidu. Ideja rodas gana ātri – sagatavojam četrus kārklu zarus, kā skeletu, divus no katras puses. Ar nazi plastmasā izveidojam caurumus, caur kuriem izvilkt biezāku striķi. Tad nu visu labi sasienam, un pagaidu airis gatavs. Laimonis nomierinās. Laivojam tālāk.
 
Saule jau riet. Dibens no sēdēšanas sāp. Jau teju 10 h ceļā. Bet drīz jau stājam krastā. Lēzens krasts, pēc pāris metriem sākas purvaina teritorijā, tās malā uzsliets guļbaļķu namiņš, bet gana saplucis. Lietum līstot tajā tecētu ūdens. Tāpēc slejam teltis.
Atkal jau kuram uguni, gatavojam vakariņas, un taisamies pie miera…
 
 

Saulains rīts. Šodien gala mērķis Burejas rezervāta kordons, kurš atrodas upes malā tieši uz robežas. Kordons, kurā pavadīju trīs nedēļas pirms diviem gadiem. Sentimentālas atmiņas atgriežas galvā.
Brokastojam un krāmējamies laivās. Nolemjam, ka šodien gan būs pusdienu pārtraukums. Divas dienas bez pusdienām liek par sevi manīt, un kuņģīši sāk streikot.
Upe kļuvusi vēl platāka un mierīgie posmi vēl garāki un mierīgāki. Nu jau pat jāairē, lai kustētu uz priekšu. Krāčainie posmi vairs nav tik bīstami. Un es jau pieradis pie upes, nu airēju pavisam mierīgs.
Pārsvarā sarunas ar Raimondu. Neraugoties uz to, ka jau trīs nedēļas esam izolētā “telpā”, bet runāt joprojām ir par ko. Pēc šodienas mums būs divas brīvdienas. Un tad pēdējās divas dienas pa upi.
 
Šodien īpašu notikumu pa ceļam nav. Trešdaļu pirms kordona piestājam paēst pusdienas. Vēl pēc pāris km klāt pietek Labā Burejas upe, un nu mēs laivojam pa Burejas upi. Tā kļuvusi divtik plata. Krāčainie posmi tik pat kā pazūd, bet arī lēno posmu mazāk, upe vienmērīgāk plūst uz priekšu. Un nu jau esam nolaidušies uz otro kategoriju.
 
Aiz pāris līkumiem parādās pazīstamas ainavas. Vispirms sarkanās klintis, gar kurām pirms diviem gadiem vazājos ar spiningu rokās. Tad upes līkums, pa kuru cēlāmies pāri uz kalnu pārgājienu, un tad jau līkums, kura krastā slejas Kordons.
 
Esmu priecīgs, ka veiksmīgi atkļuvuši šurp. Kordonā ir rācija, liela guļbaļķu māja, mazāks guļbaļķu namiņš, pirts un āra virtuve, tik ar jumtu. Mūs sagaida kāds līdz šim neredzēts inspektors.
Drīz šams mums sarok svaigus kartupeļus, kas tur pat “piemājas” dārziņā aug. Salasa pat sēnes. Divas dienas pārtiksim no svaigiem produktiem. Nu, pēcāk jau tikai divas dienas laivot, un būsim atpakaļ civilizācijā.
 
Tiek iekurta pirtiņa. Mēs, ģimene, ievācamies mazajā namiņā, tur arī dzīvoju pirms diviem gadiem. Laimonis, Raimonds un inspektors mitināsies lielajā ēkā. Bet lielākais prieks par to pirtiņu un mazgāšanos siltā ūdenī. Nu gan odi vairāk lips klāt.
 
Vakariņas un salds jo salds miegs…
 
Kas notika tālāk?
Pāris vārdos: Nākamajā dienā cepu rauga pankūkas, kuru maisījums speciāli pietaupīts šai dienai. Inspektors sacepa svaigu baltmaizi. Tikām pie saldumu maisiņa, pie ledenēm. Zinātnieki ievāca materiālus, daži šķiroja ievākto. Mēs ar māsu atpūtāmies. Lakām pankūkas ar zapti.
Pēc divām dienām devāmies finiša taisnē. Pirmo nakti pavadijām nule kā uzceltajā guļbaļķu namiņā pie ūdens mērīšanas kordona. Te šogad bija ugunsgrēks un no kordona ne miņas. Vēl pirms diviem gadiem te piestājām uz tēju un kafiju. Mūs sagaidīja darbonis ar suni un kucēniem. Nu viss nodedzis, un darbonis pat slimnīcā. Uguns no zeltračiem atnācis šurpu.
Patreiz te dzīvo cits ierēdnis, veselu sezonu. Viens pats ar rāciju un radio uztvērēju. Viens pats brezenta teltī. Nu tam sarunu biedri uzradušies – mēs!
Pēdējā dienā gala mērķi sasniedzām ap pusdienlaiku. Tur sagaidījām divas rezervāta automašīnas – “Fermeri” un “Bobiku”. Tad pa kādas upes gultni devāmies uz ceļu, pa kuru šurp atbraucām pirms diviem gadiem. Braucām ilgi.
 
Pret vakaru, mašīnu lukturiem degot, ieslēgtajā mobilajā telefonā atskanēja pīkstoņa, kas vēstīja par zonas un civilizācijas parādīšanos. Pirms diviem gadiem šāds sms vēstīja, ka esmu uzņemts LU Bioloģijas fakultātē, šogad – “Vai Jūs esat Dzīvi?”
 
Un šis stāsts beidzas…