Burejas daba

Šajā dienasgrāmatas ziņojumā ir apkopots viss par un ap “Burejas ekspedīciju” tālajā 2008. gadā.

 
Burejas dienasgrāmata: Pirmā daļa jeb Ievads – klikšķini te
Burejas dienasgrāmata: Otrā daļa jeb 1/3 – klikšķini te
Burejas dienasgrāmata: Trešā daļa jeb 2/3 – klikšķini te
Burejas dienasgrāmata: Ceturtā daļa jeb Fināls – klikšķini te
 
 
 
Burejas ekspedīcija: Kā to redz Māris Pilāts – Spied šeit
 
 
Pirmā ekspedīcija uz Burejas rezervātu 2006. gadā – foto: Valdis Pilāts – Spied šeit
 
 

Bet zemāk aplūkojamas visu fotogrāfu bildes jeb kopskatījums uz ekspedīciju!

 
 

Laižamies lejā uz Habarovskas lidostu. Lejā redzama Amūras upe. Pulkstenis ir ap 7 no rīta, bet laukā jau ap +30 grādiem, tā ziņo lidmašīnas kapteinis.

Foto: Māris Pilāts
 


Habarovskas viena no centrālajām ielām. Mums vairākas stundas laika līdz vakara vilcienam, ar kuru 16h būs jābrauc līdz citādi izolētajai pilsētiņai “Čegdomina” (Чегдомын).
Foto: Raimons Cibuļskis

 


Čegdomina. Uz šo pilsētu neved neviens auto ceļš, vien vilciens vai helikopters. Kino gan tur ir.
Foto: Māris Pilāts

 


Pilsētā uzturamies vairākas dienas. Jāsapērk pārtika. Jānokārto visi birokrātijas uzdevumi. Mēs šīs pāris dienas dzīvojam pie mūsu drauga Laimoņa, kurš ir biologs šajā rezervātā, pēc tautības krievs, bet cēlies no Lietuviešiem. Bildē redzama viena no mūsu mašīnām, kas mūs vedīs uz rezervāta pusi. Izbraukšanas rīts…
Foto: Raimons Cibuļskis

 


Pati Burejas upe, tik jau lejtecē. Mēs dodamies uz augšu. Vienīgais ceļš, pa kuru var piebraukt tuvāk rezervātam ir zeltraču ceļš, tāpēc arī darbojas prāmis. Ar sporta auto te nepārvietosies.
Foto: Māris Pilāts

 


Mūsu lielākā mašīna – ZIL! Bez mums līdzi brauc arī inspektori un mednieki, viņi gan paliks lielajā kordonā pāris km no rezervāta robežas.
Foto: Valdis Pilāts

 


Un mūsu trešā mašīna – 2004. gada “Bobiks”. Šajā mašīnā arī es sēžu. Pie stūres pats rezervāta direktors.
Foto: Raimons Cibuļskis

 


Viens no tiltiem. Ceļā uz Burejas rezervātu.
Foto: Māris Pilāts

 


Lūk, esam sasnieguši zelta raktuves. Vienas no vecākajām Krievzemē. Nebija manis gaidītās dzeloņdrātis apkārt, vai vīriņi ar AK47. Pilsētu var sasniegt tikai pa vienu ceļu, tā ir izolēta kalnos. Pilsētai ir sava lidosta un sava armija. Zeltu pārvadā vai nu ar lidmašīnām vai armijas konvojā pa ceļu.
Kā redzam, no dabas tur maz saglabājies. Zeltu šķaida ar ķīmijām tur pat dabā. Mežu nevis nozāģē, bet nodedzina, tā lētāk. Katrā ziņā, tiem kas brēc ka nevajag ēst gaļu, jo tas dara pāri dzīvajam, iesaku aizbraukt uz šo vietu, un tad varbūt nepirkt neko, kā sastāvā ir zelts… Vieta – Софийска
Foto: Raimons Cibuļskis

 


Ceļš ved tālāk pa kalna kori. Arī šo ceļu izbūvējuši zeltrači, tas ved uz jaunām atradnes vietām.
Foto: Māris Pilāts

 


Viens no zeltraču ciematiņiem. Jāatzīst, ka Burejas rezervātā arī ir daudz zelta, tā ka ilgi nav jāgaida, kad rezervāta vairs nebūs…
Foto: Valdis Pilāts

 


Savākuši mantas, dodamies tuvāk robežai. Līdz bāzes nometnei 20km, un jāpārvar maza kalnu pāreja. Šī ir pirmā nakts uz ceļa.
Foto: Valdis Pilāts

 


Mana soma. Turklāt, kad nokļūsim bāzes nometnē, mums puišiem, būs jādodas atpakaļ, un jāsavāc vēl mantas, jo mežā dodamies uz trīs nedēļām.
Foto: Raimons Cibuļskis

 


Nesamais.
Foto: Māris Pilāts

 


Burejas upe pie pirmās bāzes nometnes. Te jau ūdens tik tīrs, ka tā pH tuvu 7, tātad teju kā destilēts ūdens. Es esmu piekusis.
Foto: Raimons Cibuļskis

 


“Царская» дорога” Šis ceļš izbūvēts 1874. gadā, un pa to no zeltraču pilsētas Софийск uz jūru veda zeltu. Ceļš, ja nešaubos, iekļauts UNESCO!
Foto: Māris Pilāts

 


Divas dienas atklimatizācijai, un dodamies uz 40km attālo otro bāzes nometni, kurā plānojam pavadīt četras dienas un piektajā atkāpties. Bāzes nometnē būs guļbaļķu namiņš. Tas atrodas kalnu pakājē, no kuriem iztek kreisā Burejas upe. Mēs dosimies lokālos pārgājienos, tai skaitā kalnos, jo viens no ekspedīcijas mērķiem, novērtēt vai šajos kalnos varētu dzīvot savvaļas kalnu kazas. Tad nu pilnā uzkabē dodamies ceļā.
Foto: Raimons Cibuļskis

 


Beidzot noskaidrojas un acīm paveras pasakainas ainavas. Bet spēka to visu iemūžināt kļūst ar vien mazāk un mazāk.
Foto: Raimons Cibuļskis

 


Atpūta.
Foto: Raimons Cibuļskis

 


Pa “ceļu” mums knap trešdaļa bij ko iet, un nu atlikušie ap 30km jādodas pa upes gultni, ik pa laikam šķērsojot to. Tās nūjas domātas lai šķeltu lielo straumi.
Foto: Raimons Cibuļskis

 


Pusceļā. Nakts upes malā. Un esam nedaudz augstāk virs jūras līmeņa ar pakāpušies, vakars krietni dzestrāks.
Foto: Māris Pilāts

 


Pilnmēness.
Foto: Māris Pilāts

 


Beidzot redzams mērķis. Tur to kalnu pakājē ir mūsu finišs.
Foto: Māris Pilāts

 


Procesā.
Foto: Māris Pilāts

 


Kad spēka vairs nav. Lieki piebilst, ka somas satura svars bija virs 30kg.
Foto: Raimons Cibuļskis

 


Beidzot galā, nu pāris naktes šī ir mūsu māja.
Foto: Māris Pilāts

 


Tur satiekam divus rezervāta darbiniekus. Pētnieci un zinātnisko direktoru.
Foto: Valdis Pilāts

 


Kamēr daļa atpūšās, mans tētis ar vietējiem dodas uz kādu kalnu ezeru. Šī ir pirmā reize, kad pie šī ezera ir cilvēki, ezeram pat nav nosaukums.
Foto: Valdis Pilāts

 


Ceļš.
Foto: Valdis Pilāts

 


Dienas atpūtušies, nu dodamies augšā.
Foto: Māris Pilāts

 


Grūtākais ir cīņa ar ciedru priedītēm, kas kā siena stāv pretī.
Foto: Māris Pilāts

 


Pāris stundas ceļā, un kore sasniegta.
Foto: Māris Pilāts

 


No šīs ielejas mēs nākam.
Foto: Māris Pilāts

 


Pusdienas un atelpa un tad jādodas atpakaļ.
Foto: Valdis Pilāts

 


Ainava.
Foto: Valdis Pilāts

 


Vienīgais kāršu spēles vakars.
Foto: Valdis Pilāts

 


No Korejas iepūsts kāds pūķis. Laimonis to savāca, lieki piebilst, ka pēcāk viņam bija jādodas uz valsts drošības kantori sniegt liecības…
Foto: Valdis Pilāts

 


Arī mēs trešajā dienā pa lietu dodamies uz kalnu ezeriņu.
Foto: Raimons Cibuļskis

 


Un beidzot atpakaļ ceļš uz pirmo bāzes nometni, atkal jau tie paši 40km. Šķērsojot upi, tā mani iemet savos apskāvienos. Kalnu upes temperatūra tikai nedaudz virs nulles. Bija auksti.
Foto: Raimons Cibuļskis

 


Atvadas. Domāju, ka trešo reizi uz šo rezervātu vairs nedošos. Turklāt, pāris gadus pēc šīs ekspedīcijas Laimonis aizdevās strādāt uz Altaja kalniem.
Foto: Māris Pilāts

 


Pamests ģeologu ciematiņš. Vēl 80. gados te katru dienu lidoja helikopteri, vadādami zinātniekus, pārtiku un ievākto materiālu, nu te viss ir “miris”.
Foto: Raimons Cibuļskis

 


Esam atgriezušies pirmajā nometnē. Nu jāgatavojas laivošanai pa Burejas upi. Biju domājis, ka būs laiks mācīties ceļa satiksmes noteikumus – es kļūdījos – laiks bija, spēka nebija…
Foto: Valdis Pilāts

 


Un te jau mans nākamais pārbaudījums. Mēs bijām seši cilvēki un trīs laivas. Burejas upe normālos apstākļos ir 3. kategorija, pavasarī un lielās lietavās tā sasniedz 4. un varbūt vietām pat 5. kategoriju. Patreiz gan ir 3. kategorija, bet es līdz šim neesmu pat 1. kategoriju laivojis, bet pie vienas laivas airiem tieši man jāsēž, jo man ir trešā lielākā laivošanas pieredze aiz tēta un Laimoņa. Laivojis gan esmu tikai Latvijā, un Gauja nav pat 1. kategorija.
Foto: Māris Pilāts

 


Tēta 50 gadu Dzimšanas dienas “ballīte”!
Foto: Māris Pilāts

 


Un mana dāvana tētim – Burejas upē noķerta zivs – ļenoks (lašveidīgā zive).
Foto: Katrīna Pilāte

 


Bija garšīga un pašā laikā, jo vitamīni organismā sāka iet strauji uz leju. Gaļas konservi jau “aknās” sēdēja.
Foto: Valdis Pilāts

 


Pirmajā dienā es nefotografēju, no nedarīja ne viens, jo šai dienā laivojām pa bīstamāko posmu. Nu kad biju piešāvies, mierīgajos posmos arī pa foto uzņēmu.
Foto: Māris Pilāts

 


Arī pie alatām tiku. Jāpiebilst, ka 2004. gadā Burejā atklāta jauna alatu suga zinātnei, kas svarā sasniedz pat 4kg. Šī kāda no parastajām alatu sugām.
Foto: Valdis Pilāts

 


Beidzot piepildijās mans sapnis – redzēt savvaļā lāci, turklāt tā, ka tas nesagādā briesmas dzīvībai.
Foto: Raimons Cibuļskis

 


Viena no nometnēm, jo pa upi mums bija jākuģo 5 dienas.
Foto: Raimons Cibuļskis

 


Esam nokļuvuši otrajā kordonā, kas atrodas Burejas upes krastā tieši uz rezervāta robežas. Šajā vietā 2006. gadā nodzīvoju veselas divas nedēļas ar astīti. Papildinājām pārtikas un vitamīnu krājumus organismā. Lieki piebilst, ka pēc šīs ekspedīcijas biju nometis ap 6kg, un es jau tā esmu skaliņš.
Foto: Valdis Pilāts

 


Burejas lejtecē tai ir nieka 1. kategorija un laivošana kļūst mierīga…
Foto: Raimons Cibuļskis

 


Šajā vietā 2006. gadā slējās kordons, no kura veica dažādus hidroloģisku pētījumus. Šogad pavasarī rezervātu sasniedza zeltraču izraisīts meža ugunsgrēks, un kordons nodega. Patreiz darbonis cauru sezonu dzīvo šādā teltī…
Foto: Valdis Pilāts

 


bet būvējas jauns kordons…
Foto: Valdis Pilāts

 


Esam nokļuvuši vietā, no kuras mūs savāca auto, lai vestu atpakaļ uz Čegdominu. Jau rīt pēcpusdienā mums vilciens atpakaļ uz Habarovsku, tur nakts viesnīcā un tad jau atpakaļ uz Rīgu.
Foto: Māris Pilāts

 


Vēl tikai līdz Čegdominai jānokļūst…
Foto: Raimonds Cibuļskis